(॥పల్లవి॥)
తనమాటే నిజము తా బొంకినా
తనువంటినంతలోనే తాపమారీనా
(॥తన॥)
తప్పక చూచినవాఁడు తలవంచుకొననేలే
నెప్పుదాఁక గురులేసి నేఁ గాననీనా
అప్పటి నే నొలయఁగ నాయములంటీ తాను
కొప్పుజారినంతలోనే కోపమారీనా
(॥తన॥)
తగులనాడినవాఁడు తప్పుదిద్దుకొననేలే
నిగిడి మేడెము చొచ్చి నేఁ గాననీనా
జిగి నా మొగమోటకు చేతులు చాఁచీ తాను
గగురుపొడిచితేనే కాఁకలారీనా
(॥తన॥)
మచ్చికె చేసినవాఁడు మంకులు నెరపనేలే
నెచ్చెలి సాకిరివెట్టి నేఁ గాననీనా
అచ్చపు శ్రీవేంకటేశుఁడన్నిటాను నన్నునేలె
రచ్చకెక్కెనిఁక తాను రాకుండీనా
(||pallavi||)
tanamāḍe nijamu tā bŏṁkinā
tanuvaṁṭinaṁtalone tābamārīnā
(||tana||)
tappaga sūsinavām̐ḍu talavaṁchugŏnanele
nĕppudām̐ka gurulesi nem̐ gānanīnā
appaḍi ne nŏlayam̐ga nāyamulaṁṭī tānu
kŏppujārinaṁtalone kobamārīnā
(||tana||)
tagulanāḍinavām̐ḍu tappudiddugŏnanele
nigiḍi meḍĕmu sŏchchi nem̐ gānanīnā
jigi nā mŏgamoḍagu sedulu sām̐sī tānu
gagurubŏḍisidene kām̐kalārīnā
(||tana||)
machchigĕ sesinavām̐ḍu maṁkulu nĕrabanele
nĕchchĕli sāgirivĕṭṭi nem̐ gānanīnā
achchabu śhrīveṁkaḍeśhum̐ḍanniḍānu nannunelĕ
rachchagĕkkĕnim̐ka tānu rāguṁḍīnā