తన చిత్తము కొలఁది తమకించ నిఁకనేల
(॥పల్లవి॥)
తన చిత్తము కొలఁది తమకించ నిఁకనేల
మనసు వచ్చినప్పుడే మన్నించీఁ గాక
(॥తన॥)
కొండలందు నదులందుఁ గోరి యాకసాన భువి
నిండియున్నాఁడు తొలుతే నీలవర్ణుఁడు
అండనే నా యందు లోకులందు నుండుటరుదా
గండికాఁడై తన మాయ గాననీఁడుఁ గాక
(॥తన॥)
గాలియై పంచమ(?) వాద్యగతులై శబ్దములై
ఆలకించి పలికీని యాదిమూరితి
నాలుక కొననే వుండి నానాభాష లాడీని
కాలముతో నెదిరికిఁ గాననీఁడుఁ గాక
(॥తన॥)
వేదమందు శాస్త్రమందు వేవేలు వాదములందు
పాదుకొని బోధించీఁ బరమాత్ముఁడు
యీదెసనే శ్రీవేంకటేశుఁడై పొడచూపె
గాదిలి తన దాసులఁ గరుణించీఁ గాక
(||pallavi||)
tana sittamu kŏlam̐di tamagiṁcha nim̐kanela
manasu vachchinappuḍe manniṁchīm̐ gāga
(||tana||)
kŏṁḍalaṁdu nadulaṁdum̐ gori yāgasāna bhuvi
niṁḍiyunnām̐ḍu tŏlude nīlavarṇum̐ḍu
aṁḍane nā yaṁdu logulaṁdu nuṁḍuḍarudā
gaṁḍigām̐ḍai tana māya gānanīm̐ḍum̐ gāga
(||tana||)
gāliyai paṁchama(?) vādyagadulai śhabdamulai
ālagiṁchi paligīni yādimūridi
nāluga kŏnane vuṁḍi nānābhāṣha lāḍīni
kālamudo nĕdirigim̐ gānanīm̐ḍum̐ gāga
(||tana||)
vedamaṁdu śhāstramaṁdu vevelu vādamulaṁdu
pādugŏni bodhiṁchīm̐ baramātmum̐ḍu
yīdĕsane śhrīveṁkaḍeśhum̐ḍai pŏḍasūbĕ
gādili tana dāsulam̐ garuṇiṁchīm̐ gāga