శరణు నేఁ జొచ్చినది సరి నీవు మన్నించేది
(॥పల్లవి॥)
శరణు నేఁ జొచ్చినది సరి నీవు మన్నించేది
యిరవైన గురుతుగా కిందుఁ గూడపెట్టేవా
(॥శర॥)
యెంగిలినోరు వెట్టుక యే మాటలాడినాను
సంగతిగా నవి నేఁడు సత్యమయ్యీనా
అంగనల మోహము నాయంతరంగానఁ బెట్టుక
ముంగిటి ఆచారాలు ముఖ్యమయ్యీనా
(॥శర॥)
ఆసలు మెడఁగట్టుక అన్ని యుఁ జదివినాను
దోసములెల్లా మాని దొరనయ్యేనా
రోసాలు మదిఁబెట్టుక రోఁతమేను గడిగితే
వేసాలయ్యే తోఁచుఁగాక వేరే పుణ్యమున్నదా
(॥శర॥)
ఘనసంసారము మోచి కర్మమెంత సేసినాను
తను దా జన్మించినట్టి తప్పు దీరీనా
యెనలేక శ్రీవేంకటేశ నన్ను నేలితివి
తనిసితి నిఁక నేను తమకించేనా
(||pallavi||)
śharaṇu nem̐ jŏchchinadi sari nīvu manniṁchedi
yiravaina gurudugā kiṁdum̐ gūḍabĕṭṭevā
(||śhara||)
yĕṁgilinoru vĕṭṭuga ye māḍalāḍinānu
saṁgadigā navi nem̐ḍu satyamayyīnā
aṁganala mohamu nāyaṁtaraṁgānam̐ bĕṭṭuga
muṁgiḍi āsārālu mukhyamayyīnā
(||śhara||)
āsalu mĕḍam̐gaṭṭuga anni yum̐ jadivinānu
dosamulĕllā māni dŏranayyenā
rosālu madim̐bĕṭṭuga rom̐tamenu gaḍigide
vesālayye tom̐sum̐gāga vere puṇyamunnadā
(||śhara||)
ghanasaṁsāramu mosi karmamĕṁta sesinānu
tanu dā janmiṁchinaṭṭi tappu dīrīnā
yĕnalega śhrīveṁkaḍeśha nannu nelidivi
tanisidi nim̐ka nenu tamagiṁchenā