కోపించ నేరుతునా గునిసీఁ దాను
(॥పల్లవి॥)
కోపించ నేరుతునా గునిసీఁ దాను
తీపుమోవికిఁగా నేల తిట్టీనే తాను
(॥కోపం॥)
పొద్దువోదా వలపులు పోగువోసి వున్నవా
పెద్దరికేలకు నేల పిలిపించీనే
చద్దివేఁడి జవ్వనాన సడి దనమీఁదవేసి
వొద్దనున్న నన్నింతేల వొరసీనే తాను
(॥కోపం॥)
మాటలేదా మరి తనమనసుకు రూపుగద్దా
చీటికిమాటికి నేల చేఁత చేసీనే
పాటించిన తమకాన పంతమెల్లా తనకిచ్చి
యేటవెట్టుకొంటే యాలయెగ్గురేఁచీఁ దాను
(॥కోపం॥)
ఇట్టెకొత్తా తనలోని యెన్నికకు తప్పుగద్దా
పట్టి కాఁగిలించి యాల భ్రమయించీనే
గుట్టుతో శ్రీవేంకటేశుఁ గూడి నే సంతోసించఁగా
గట్టియైనందుకు నెంత కరఁచీనే తాను
(||pallavi||)
kobiṁcha nerudunā gunisīm̐ dānu
tībumovigim̐gā nela tiṭṭīne tānu
(||kobaṁ||)
pŏdduvodā valabulu poguvosi vunnavā
pĕddarigelagu nela pilibiṁchīne
saddivem̐ḍi javvanāna saḍi danamīm̐davesi
vŏddanunna nanniṁtela vŏrasīne tānu
(||kobaṁ||)
māḍaledā mari tanamanasugu rūbugaddā
sīḍigimāḍigi nela sem̐ta sesīne
pāḍiṁchina tamagāna paṁtamĕllā tanagichchi
yeḍavĕṭṭugŏṁṭe yālayĕggurem̐sīm̐ dānu
(||kobaṁ||)
iṭṭĕgŏttā tanaloni yĕnnigagu tappugaddā
paṭṭi kām̐giliṁchi yāla bhramayiṁchīne
guṭṭudo śhrīveṁkaḍeśhum̐ gūḍi ne saṁtosiṁcham̐gā
gaṭṭiyainaṁdugu nĕṁta karam̐sīne tānu