ఎంత గాలమైనాను హెచ్చీ నాసలు శ్రీ
(॥పల్లవి॥)
ఎంత గాలమైనాను హెచ్చీ నాసలు శ్రీ-
కాంతుఁడ వింతటనై నాఁ గరుణించరాదా
(॥ఎంత॥)
పచ్చితనానఁ దిరిగి పండవద్దా చిత్తము
గచ్చులఁ దాఁ గసుఁగాయే కలకాలము
చచ్చి చచ్చి పుట్టి పుట్టి జారవద్దా కర్మము
కొచ్చి కొచ్చి సేసి సేసి గోరపడీఁ గాక
(॥ఎంత॥)
రోఁత గడుపున నించి రోయవద్దా దేహము
కూఁతలతో రుచులెల్లాఁ గోరీఁగాక
చేఁతలు యీగుణమైన సిగ్గుపడవలదా
బాఁతిపడి విషయాలఁ బరచయ్యీఁ గాక
(॥ఎంత॥)
నానాఁడే విరతిఁబొంది నవ్వు నవ్వవలదా
మానక యీ జీవుఁ డనుమానించీఁ గాక
మోనాన శ్రీవేంకటేశ మొక్కి నీదాసుడఁ గాఁగా
అనిన విన్నియుఁ బరిహరమయ్యీఁ గాక
(||pallavi||)
ĕṁta gālamainānu hĕchchī nāsalu śhrī-
kāṁtum̐ḍa viṁtaḍanai nām̐ garuṇiṁcharādā
(||ĕṁta||)
pachchidanānam̐ dirigi paṁḍavaddā sittamu
gachchulam̐ dām̐ gasum̐gāye kalagālamu
sachchi sachchi puṭṭi puṭṭi jāravaddā karmamu
kŏchchi kŏchchi sesi sesi gorabaḍīm̐ gāga
(||ĕṁta||)
rom̐ta gaḍubuna niṁchi royavaddā dehamu
kūm̐talado rusulĕllām̐ gorīm̐gāga
sem̐talu yīguṇamaina siggubaḍavaladā
bām̐tibaḍi viṣhayālam̐ barasayyīm̐ gāga
(||ĕṁta||)
nānām̐ḍe viradim̐bŏṁdi navvu navvavaladā
mānaga yī jīvum̐ ḍanumāniṁchīm̐ gāga
monāna śhrīveṁkaḍeśha mŏkki nīdāsuḍam̐ gām̐gā
anina vinniyum̐ bariharamayyīm̐ gāga