అప్పటినుండి సిగ్గుతో నవ్వలిమోమై వున్నది
(॥పల్లవి॥)
అప్పటినుండి సిగ్గుతో నవ్వలిమోమై వున్నది
చెప్పరాని ప్రియమెల్ల జెప్పఁగదవయ్యా
(॥అప్ప॥)
వోపననఁగానె నీవు వొడివట్టి తీసితివి
పూప చన్నులు విసికి పొదిగితివి
కోపగించుకొనఁగానే కొనగోర నూఁదితివి
ఆపడఁతినిఁకనైనా నాదరించవయ్యా
(॥అప్ప॥)
చేతులెత్తి మొక్కఁగానె చెనకితివి మర్మము
యేతునఁ బెనఁగి అలయించితివి
కాతరించి తిట్టఁగానే కాఁగిట బిగించితివి
ఆతుమగా మాటలాడి ఆదరించవయ్యా
(॥అప్ప॥)
చాలుఁ జాలుననఁగానె సంగడిఁ బెట్టుకొంటివి
యీలీల శ్రీ వేంకటేశ యేలుకొంటివి
మూలనున్న యాపె నింత ముంగిటను వేసితివి
ఆలినేల రట్టుసేసేవాదరించవయ్యా
(||pallavi||)
appaḍinuṁḍi siggudo navvalimomai vunnadi
sĕpparāni priyamĕlla jĕppam̐gadavayyā
(||appa||)
vobananam̐gānĕ nīvu vŏḍivaṭṭi tīsidivi
pūba sannulu visigi pŏdigidivi
kobagiṁchugŏnam̐gāne kŏnagora nūm̐didivi
ābaḍam̐tinim̐kanainā nādariṁchavayyā
(||appa||)
sedulĕtti mŏkkam̐gānĕ sĕnagidivi marmamu
yedunam̐ bĕnam̐gi alayiṁchidivi
kādariṁchi tiṭṭam̐gāne kām̐giḍa bigiṁchidivi
ādumagā māḍalāḍi ādariṁchavayyā
(||appa||)
sālum̐ jālunanam̐gānĕ saṁgaḍim̐ bĕṭṭugŏṁṭivi
yīlīla śhrī veṁkaḍeśha yelugŏṁṭivi
mūlanunna yābĕ niṁta muṁgiḍanu vesidivi
ālinela raṭṭusesevādariṁchavayyā