అంత మనసరి వని ఆడేనా నిన్ను
(॥పల్లవి॥)
అంత మనసరి వని ఆడేనా నిన్ను
చింతించే నీయాల ననే సిగ్గు కింతే కాకా
(॥అంత॥)
నవ్వులు నవ్వేవు నీవు ననుపువానివలెనె
యెవ్వతెతో నైనా న దేరా నీవు
దువ్వటపుఁ బయ్యదపైఁ దోగిన చెమట నీపై
చివ్వనగోళ్ల నాపె చిమ్మె ననీ కాక
(॥అంత॥)
ముచ్చట నెవ్వతె నైన మొకము దగ్గరఁ బోయి
యిచ్చకము లాడేవు యేరా నీవు
మచ్చిక నాపె నీతోను మారుమాఁట లాడఁగాను
తచ్చన వీడెపుటాలి దాఁకె ననీ కాక
(॥అంత॥)
చనవున మెచ్చి మెచ్చి సారెకు నెవ్వతె నైనా
యెనసి కాఁగిలించేవు యేరా నీవు
నను నిట్టె శ్రీవెంకటనాథుడ కూడితివి
అనువై యాపె వాసన లంటె ననీ కాక.
(||pallavi||)
aṁta manasari vani āḍenā ninnu
siṁtiṁche nīyāla nane siggu kiṁte kāgā
(||aṁta||)
navvulu navvevu nīvu nanubuvānivalĕnĕ
yĕvvadĕdo nainā na derā nīvu
duvvaḍabum̐ bayyadabaim̐ dogina sĕmaḍa nībai
sivvanagoḽla nābĕ simmĕ nanī kāga
(||aṁta||)
muchchaḍa nĕvvadĕ naina mŏgamu daggaram̐ boyi
yichchagamu lāḍevu yerā nīvu
machchiga nābĕ nīdonu mārumām̐ṭa lāḍam̐gānu
tachchana vīḍĕbuḍāli dām̐kĕ nanī kāga
(||aṁta||)
sanavuna mĕchchi mĕchchi sārĕgu nĕvvadĕ nainā
yĕnasi kām̐giliṁchevu yerā nīvu
nanu niṭṭĕ śhrīvĕṁkaḍanāthuḍa kūḍidivi
anuvai yābĕ vāsana laṁṭĕ nanī kāga.