అక్కటా నీమాయ కగపడె జీవుఁడు
(॥పల్లవి॥)
అక్కటా నీమాయ కగపడె జీవుఁడు
యెక్కువతక్కువ లివి యేమీఁ దలపోయఁడు
(॥అక్క॥)
గొందినున్న స్వర్గము గోరి పుణ్యము సేయును
యెందో తన వ్రాఁతఫల మెరఁగడు
సందడించి మరునాఁటి చవులకే కూడపెట్టు
పొంది మింగిన కళ్ళపులుసర మెంచఁడు
(॥అక్క॥)
అప్పటి దేహసమ్మంధపాలికే మనసు పెట్టు
తప్పిపోయినవారలఁ దగులఁడు
కప్పుకొనే కోకలకే కడఁగి చేతులు చాఁచు
చిప్పిలఁ దొల్లి చించివేసినవెన్నో యెంచఁడు
(॥అక్క॥)
యెదిటిగృహారామాలివే తనకాణాచను
చెదరి కలలోనివి చేపట్టడు
వెదకు వైకుంఠపు విష్ణుమూ ర్తిఁ గనేనని
హృదయములో శ్రీవేంకటేశుఁ జూడనెంచఁడు
(||pallavi||)
akkaḍā nīmāya kagabaḍĕ jīvum̐ḍu
yĕkkuvadakkuva livi yemīm̐ dalaboyam̐ḍu
(||akka||)
gŏṁdinunna svargamu gori puṇyamu seyunu
yĕṁdo tana vrām̐taphala mĕram̐gaḍu
saṁdaḍiṁchi marunām̐ṭi savulage kūḍabĕṭṭu
pŏṁdi miṁgina kaḽḽabulusara mĕṁcham̐ḍu
(||akka||)
appaḍi dehasammaṁdhabālige manasu pĕṭṭu
tappiboyinavāralam̐ dagulam̐ḍu
kappugŏne kogalage kaḍam̐gi sedulu sām̐su
sippilam̐ dŏlli siṁchivesinavĕnno yĕṁcham̐ḍu
(||akka||)
yĕdiḍigṛhārāmālive tanagāṇāsanu
sĕdari kalalonivi sebaṭṭaḍu
vĕdagu vaiguṁṭhabu viṣhṇumū rdim̐ ganenani
hṛdayamulo śhrīveṁkaḍeśhum̐ jūḍanĕṁcham̐ḍu