(॥పల్లవి॥)
ఆతఁడే యెఱఁగడా ఆకెలాగు
రాతి గుండెతోడఁ దా రాకుంటే మాననీ
(॥ఆత॥)
అద్దో నేమెందాఁకానైనాఁ గాచుకుండలేము
వొద్దనే యెంతవడైనా నోసి రావే
అద్దికపువారము నేమమ్మ గడుఁ గోపగించీ
వొద్దువోయ రాకుంటేఁ బోనీవే తాను
(॥ఆత॥)
అంతేవో మదిరాక్షి యాడ మాకెదురు చూచీ
ఏంతైనా గద్దుపని యీడనేలోసి
వొంత నూడిగము సేసే పొద్దాయ దేవులకు
కాంతుఁడు మీఁదటియెత్తు గననీవే తాను
(॥ఆత॥)
మేలే వేంకటపతి మెల్లనే విచ్చేసినాఁడు
వేళమె అక్కకు విన్నవింతమోసి
అలకించి వుండుదము అందరము వాకిటను
లోలోఁ దానాకెఁ గూడి లోలుఁడాయఁ దాను
(||pallavi||)
ādam̐ḍe yĕṟam̐gaḍā āgĕlāgu
rādi guṁḍĕdoḍam̐ dā rāguṁṭe mānanī
(||āda||)
addo nemĕṁdām̐kānainām̐ gāsuguṁḍalemu
vŏddane yĕṁtavaḍainā nosi rāve
addigabuvāramu nemamma gaḍum̐ gobagiṁchī
vŏdduvoya rāguṁṭem̐ bonīve tānu
(||āda||)
aṁtevo madirākṣhi yāḍa māgĕduru sūsī
eṁtainā gaddubani yīḍanelosi
vŏṁta nūḍigamu sese pŏddāya devulagu
kāṁtum̐ḍu mīm̐daḍiyĕttu gananīve tānu
(||āda||)
mele veṁkaḍabadi mĕllane vichchesinām̐ḍu
veḽamĕ akkagu vinnaviṁtamosi
alagiṁchi vuṁḍudamu aṁdaramu vāgiḍanu
lolom̐ dānāgĕm̐ gūḍi lolum̐ḍāyam̐ dānu